Šodien Ignalina pazīstama kā vārti uz Aukštaitijas Nacionālo parku, taču tās kā pilsētiņas vēsture ir salīdzinoši īsa — tā sākās nevis ar pili vai baznīcciemu, bet gan ar dzelzceļa sliedēm.
Zeme, kas senāka par pilsētiņu
Lai gan pati Ignalina ir jauna, tās apkārtne apdzīvota jau sen. Stripeikiu ciems, kurā šodien darbojas biškopības muzejs, tiek uzskatīts par vienu no senākajiem šī apvidus ciemiem — tas minēts jau 1357. gada Livonijas hronikās. Netālu esošie Ginučiu un Papiliakalnes pilskalni, kā arī akmens un bronzas laikmeta uzkalniņi, liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau viduslaikos, ja ne agrāk.
Vidiškiai — draudze, kurai sākotnēji piederēja Ignalinas apkārtne — rakstiskos avotos minēta kopš 1675. gada. Pats nosaukums "Ignalina" rakstiskos avotos (draudzes dokumentos) pirmoreiz parādās 1840. gadā — toreiz tā bija vienkārši Igna Kaminska muižas zeme, nevis apdzīvota vieta.
Dzelzceļš uzbūvē pilsētiņu
Ignalinas kā apdzīvotas vietas vēsture patiesībā sākas 1857.–1862. gadā, kad cara varas iestādes iegādājās zemi no Igna Kaminska muižas Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijas būvei. Posms tika pabeigts 1860. gadā, un 17. septembrī caur Ignalinu pabrauca pirmais vilciens.
1862. gadā tika uzcelta Ignalinas dzelzceļa stacijas ēka — neliela, 4. klases koka ēka starp Švenčionėliai un Dūkštas stacijām. Ap staciju izauga apdzīvota vieta: līdz 1866. gadam tajā jau bija 85 iedzīvotāji, tostarp 9 ebreju izcelsmes iedzīvotāji. Tā dzelzceļa pietura pamazām izauga par pilsētiņu.
No kapelas ciema līdz pilsētiņai
1929. gadā apdzīvotajā vietā tika uzcelta pirmā koka kapela — Ignalinas draudzes sākums. 1938. gadā sākās lielākas mūra baznīcas būvniecība, taču to pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc tam, kad padomju varas iestādes konfiscēja nepabeigto ēku, draudzes kopiena no 1961. gada bija spiesta pulcēties dzīvojamā ēkā.
1950. gadā Ignalinai tika piešķirts pilsētas statuss. Tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas — 1988.–1990. gadā — tika izstrādāts projekts un sākta pašreizējās mūra Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas baznīcas būvniecība; to 1999. gada 26. decembrī iesvētīja arhibīskaps Audrys Juozas Bačkis.
Vecākais nacionālais parks Lietuvā
1974. gada 29. martā tika izveidots Aukštaitijas Nacionālais parks — vecākais nacionālais parks ne tikai Lietuvā, bet visās Baltijas valstīs. Tā teritorijā ir ap 126 ezeru, blīvi priežu un egļu meži un divi stingri dabas rezervāti. Parka izveide būtībā pārvērta Ignalinu par tūrisma galamērķi — pilsētiņa kļuva par dabiskiem vārtiem uz parku.
Atomelektrostacija netālu
20. gs. 70. gados sākās Ignalinas atomelektrostacijas būvniecības darbi — taču pati stacija netika būvēta Ignalinā. To uzbūvēja pie Drūkšių ezera, jaunizveidotajā Visagino pilsētā (1975. g.), aptuveni 35–50 km no Ignalinas. Stacija tika nosaukta Ignalinas vārdā, jo būvniecības laikā Ignalina bija tuvākā zināmā dzelzceļa stacija un apdzīvotā vieta reģionā.
Pirmais enerģijas bloks tika palaists 1983. gada beigās, otrais — 1987. gadā. Pēc Lietuvas iestāšanās Eiropas Savienībā stacija tika slēgta drošības apsvērumu dēļ (tā izmantoja tāda paša tipa reaktoru kā Černobiļā) — pirmais bloks 2004. gadā, otrais — 2009. gada beigās. Ekspluatācijas pārtraukšanas darbi turpinās joprojām.
Ignalina šodien
2012. gadā tika dibināts Ignalinas novada muzejs, kas iepazīstina ar apvidus etnogrāfisko mantojumu un 20. gs. vēsturi. Šodien Ignalina ir neliela, taču dzīva pilsētiņa, kuras galvenā nozīme tūrismam ir kā vārtiem uz Aukštaitijas Nacionālo parku: Ladakalnio skatu punktu, Palūšes baznīcu, Ginučiu dzirnavas un simtiem ezeru apkārtējā laukos.